Teika par Kokneses Samu
"Reiz kāds Sams ,domādams, ka Daugavā par daudz grūta dzīve, sāka peldēt uz augšu un iepeldēja Ogres upē. Tur viņš satika Asari. Kā jau ienācējs ,viņš tam jautāja: "Kā te labi klājas?
Asaris, labi apskatīdams Samu, pie sevis nodomājis - ja šitāds tēvainis mūsu upē sāks dzīvot, tad labi nebūs! Jālūko dabūt prom. Tādēļ atbildējis: "Vai, vai!! Dienu no dienas te paliek arvien grūtāka dzīve. Nav vairs vecie laiki! Tu domā, ka visu laiku mēs - asari bijām tik maziņi kā es tagad? Tu ,Sam, tagad esi liels un brangs ar varenām ūsām, bet mans tēva tēvs bija daudz lielāks par tevi gan platumā ,gan garumā! Bet redzi nu ,kāds tagad esmu es?! Mums te pēdīgi būs pavisam jāsadilst no bada un netīra ūdens!! Te tu arī drīz paliksi tāds maziņš kā es.
To dzirdot, Sams ar steigu devās prom, atpakaļ uz Daugavu un apmetās Koknesē pie pilsdrupām, kur Pērse ietek Daugavā. Te arī nolēma apmesties uz dzīvi uz visiem laikiem. Šad tad mieru gan iztraucēja lielgabala šāvieni pilsdrupās vai motorlaivu rūkoņa, toties no parka puses bieži vien nāca tik jauka mūzika un jautras čalas! Ziemu varēja gulēt mierīgi, jo zināja, ka nāks pavasaris un atkal lielie modināšanas svētki klāt!! Te ir tik daudz, ko darīt!!
Redzēsiet paši - nekur citur nav labākas dzīves kā Koknesē!!!"
Teikas autors : Ingrīda Frīdenberga
Leģenda par Kokneses pilsdrupām
Dzīvojis Kokneses pilī kāds muižnieks. Šim kungam bijusi viena vienīga meita, kura bijusi ļoti skaista. Ko viņa vēlējusies, to tēvs izpildījis. Tā kā meita bijusi skaista, tad, saprotams, precinieku jau neesot trūcis. Meita visus atraidījusi., jo bijusi iemīlējusies kādā spēcīgā un jaunā tēva kalpā. Meita stājusi kalpam virsū, lai šis tak ejot no tēva prasīt viņu. Kalps sacījis, ka šim esot bailes. Tad jaunava noskaitusies, gājusi pie tēva un paziņojusi, ka viņa precēšot kalpu. Arī tagad viņa domājusi, ka tēvs viņu paklausīs, bet šoreiz viss bijis citādi: tēvs noskaities tik briesmīgi, ka spļāvis zaļu uguni.
Kalpu tas tūlīt licis sasaistīt važās un iemest kādā no pils pagrabiem, bet meitu ieslodzījis torņa istabā.
Muižnieks noprasījis gan vienam, gan otram, vai viņi metīšot tādas muļķīgas domas no galvas, bet šie atsacījušies.
Muižnieks pārskaities un licis kalpu aizvest uz tuvējo Zīles kalnu, kur atradies Rata grāvis, uzsiet puisi uz rata un laist no kalna lejā, lai saraustītu gabalos. Meita to visu noskatījusies pa torņa logu un lielajā mīlestībā, bez mīļotā kalpa tālāk dzīvot nespēdama, nolēkusi lejā un nositusies..
Arī tagad vēl ap dienvidu esot redzama skaista jaunava, kas sēžot uz akmeņa un sukājot matus. Kad drošākie ejot viņai klāt, tad viņa pazūdot, kad bēgot prom, tad skrejot pakaļ, domādama , ka tas esot viņas mīļotais kalps.
Rīgas Koknesē pier.Pierakstījis A. Urga. 1932., Koknesē
Pērses meitene
Neviens nezināja no kurienes viņa uzradusies un kurp dodas, vien tuvāko māju ļaudis pamanīja kādu meiteni, kas bieži uzturējās Pērses ūdenskrituma tuvumā. Viņa skaisti dziedāja – balss izskanēja tālu, bet vakarā skaņa izplatījās vēl tālākā apkārtnē, atgādinot dzidra zvārguļa atbalsi. Meitene bija neparasta, viņa vairījās cilvēku un labprātāk turējās atstatus no citiem. Neviens nezināja, kur viņa dzīvo, kas ir viņas vecāki. Agrāk, šajā pusē, tāda meitene netika redzēta. Ļaudis viņu tā arī iesauca – par Pērses meiteni.
Vietā, kur Pērse ieplūst Daugavā, viņa pina pieneņu vainadziņus, tos likdama upes līganajos viļņos. Kad noziedēja pienenes, viņa pina magoņu, rudzupuķu, tad margrietiņu un visbeidzot, rudenī, košus lapu vainadziņus. Ziemā ļaudis viņu bieži manīja uz gaišā Pērses tilta. Tas notika tajā gadā, pirms Daugavas krasti tika appludināti. Pavasarī meitenes vairs nebija. Visi pie viņas bija pieraduši, tamdēļ cits citam vaicāja – „Kur Pērses meitene?”. Gāja laiks, Daugavas jaunajos krastos uzziedēja pienenes, tad rudzupuķes, magones un margrietiņas, bet meitenes kā nebija, tā nebija. Šis gadījums ļaudīm šķita jau pagaisis no atmiņas, līdz vienudien, netālu no vietas, kur reiz atradās ūdenskritums, uzradās akmenī kalta meitene. Pieliekusies, kā sērodama par savu Pērsi un to skaisto laiku, ko tur pavadījusi. „Skat, mūsu Pērses meitene atgriezusies!” – cilvēki priecājās un reizē arī skuma.
Leģendas autore: Andra Gaigala
Kokneses vērdiņš
Esot Koknesē, Rūdolfs Blaumanis kādu vakaru devies uz senajām pilsdrupām. Laiks bijis rudenīgs, sācis krēslot, bet tas rakstnieku nav atturējis turpināt ceļu. Nonākot pie pils, Blaumani pārņēmusi savāda sajūta, it kā kāds viņu sauc un aicina doties tur, kur reiz atradušies varenās pils staltie torņi. Tad nu viņš gājis uz vietu, kas pievilkusi kā magnēts. Tikmēr, spožiem stariem apspīdēdama senos mūrus, rietējusi saule. Netālu no vietas, kur varēja atrasties pils torņi, viņš sienā pamanīja neierastu spīdumu, kas neizskatījās saules radīts. Tiešām, kad Blaumanis pienācis tuvāk, starp mūra akmeņiem viņš ieraudzījis kādu neierasti spožu priekšmetu. Kad paņēmis rokās, tā izrādījusies nauda – vērdiņš, pie tam, tik mirdzošs, it kā nupat būtu kalts! Neierasto atradumu rakstnieks ilgi aplūkojis, līdz ielicis kabatā, lai nestu uz Kokneses muižu, kur tobrīd bija apmeties. Bet tad noticis kas negaidīts, no vērdiņa nācis tāds karstums, ka Blaumanis to vairs nav varējis atstāt kabatā un pat noturēt rokās, vajadzējis ātri vien likt atpakaļ. Tad viņš aizdomājies, ka tā nevar – vērdiņš jānoslēpj, ja reiz pils gars to sargā, neļaudams aiznest, tātad tas nav domāts plašākai apskatei. Tā arī noticis, Blaumanis vērdiņu rūpīgi noslēpis mūra spraugā. Pārnācis muižā, viņš ļaudīm stāstījis par neparasto notikumu. Bet, vai kāds rakstniekam ticēs? Nākamajā dienā Blaumanis atkal devies uz Kokneses pilsdrupām, lai vērdiņu, vienalga kā, bet aiznestu uz muižu. Tomēr, lai arī vērdiņu noslēpis sev zināmā vietā, tas nav bijis atrodams, gluži kā zemē iekritis. Pēcāk veci ļaudis rakstniekam stāstījuši, ka tāda lieta esot – pilsdrupu vērdiņš parādoties tikai izredzētajiem un tas nesot laimi. Blaumanis nodomājis, ka šī vieta ir īpaša un vairs nav devies vērdiņu meklēt. Tikai, esot Koknesē, tieši pēc šī atgadījuma, Blaumanim ļoti viegli padevusies rakstīšana.
Atceroties šo notikumu, arī tagad, katrs, kurš ierodas Koknesē, var izkalt savu īpašo – laimes vērdiņu. Vien ļaudis melš, ka vakaros, rietot saulei, šad un tad pilsdrupās manāms kāds neierasti spožs spīdums.
Leģendas autore: Andra Gaigala
Fauns un Koknese
Reiz Pērses krastā dzīvoja skaista meitene Koknese. Neparasto vārdu viņai dāvāja tēvs – strādnieks, kurš mežā nesa kokus. Kad Koknesei apritēja astoņpadsmitā vasara, viņa Līgo vakarā devās uz netālo mežu pēc meijām. Tā bija savāda diena, mežs šalca tik neparasti un Koknesei šķita, ka viņu iztālēm kāds vēro. Viņa nekļūdījās – netālu atradās lauku un mežu pavēlnieks Fauns. Viņš jau krietnu laika sprīdi skatīja skaisto Koknesi, kā viņa pļavā lasa ziedus, kā rūpējas par mājas soli. Lai arī būdams pavēlnieks, Fauns līdz šim nebija uzdrošinājies meiteni uzrunāt. Todien notika neparedzētais, Fauns pienāca par tuvu un Koknese viņu pamanīja. Meitene izbijās un bēga no meža, ko kājas nes, atstādama visas meijas turpat, uz takas. Sapratis savu kļūdu, Fauns savāca meijas un sekoja Koknesei. Tā viņš nonāca līdz parkam, kur Koknese viņa skatienam nozuda. Fauns riņķoja apkārt, izmisīgi lūkodams, bet – nekā. Piekusis un noguris, viņš devās uz Pērsi padzerties, bet arī tas viņam nedeva mieru, ar ūdens malku mutē viņš traucās atpakaļ uz parku. Visbeidzot viņam šķita, ka aiz kāda koka pavīd Kokneses stāvs, Fauns tik strauji rāvās uz priekšu, ka nepamanīja mūra sienu, bet bija jau par vēlu – viņš ieskrēja tieši sienā tā, ka galva vien no tās palika ārā. Ūdens malks izšļācās no Fauna mutes, kļūdams par ūdens strūklu. Vēl tagad, pieejot pie strūklakas, ūdens šalkās var sadzirdēt, kā Fauns klusi izdveš savas mīļotās vārdu – Kok-ne-se …
Leģendas autore: Andra Gaigala
Ziņkārīgais sams
Daugavā, iepretī Koknesei, dzīvoja sams. Sams kā sams, tikai ļoti ziņkārīgs. Kad visi ūdens loki bija izpētīti un atvari izpeldēti, sams savu skatu pievērsa Daugavas krastiem. Bet – kas no ūdens redzams? Maz, pavisam maz. Tad sams nolēma nonākt sauszemē. Atlika tikai viens – dodies ārā no ūdens, bet tas nebija viegli izdarāms, jo samam nav ne roku, ne kāju. Ne padoma, kā to paveikt. Pāris reizes izstīvējies piekrastes dūņās, sams nolēma rīkoties gudrāk. Vispirms viņš aprunājās ar samu vectētiņiem, tad tētiem, bet arī tie nezināja, kā viņam palīdzēt. Sapratis, ka pašam vien būs jātiek galā, sams iegūla visdziļākajā ūdens straumē, lai apdomātos. Naktī, kad mēness apspīdēja Daugavas ūdeņus, plāns bija gatavs – viņš sameklēja vislielāko akmeni, kas atradās tuvāk Koknesei, un gaidīja īsto mirkli. Nākamajā naktī, pilnmēness stariem skarot viļņus, sams, saņēmis visus spēkus, ar asti atspiedās pret akmeni un lēca ārā no ūdens. Tas tik bija viens varens plunkšķis! Izmetis slaidu loku, viņš piezemējās tuvējā pļavā. Ko darīt tālāk? Pilnmēness nakts ir brīnumu pilna, atliek vien vēlēties un – sapņi piepildās! Līdzko sams skāra sauszemi, tā astes vietā ieguva kājas, plecu vietā rokas. Nedroši spēris pirmos soļus, viņš mācījās staigāt, līdz, jau pavisam raitā riksī tipināja tālāk. Tomēr, lai arī brīnumi piepildās, sapnis beidzās tajā mirklī, kad spožos mēness starus aizklāja liels mākonis, dzēšot pilnmēness varu. Sams tūdaļ zaudēja jauniegūto spēju staigāt. Meklējot atbalstu, viņš pieķērās tuvākajam priekšmetam un, gluži kā pārakmeņojies, sastinga. Tā viņš tur stāv vēl šodien. Vien Koknesē runā, ka spožās pilnmēness naktīs sams uz īsu brīdi atgūst spēju staigāt un dodas uz Daugavu, lai atkal izpeldētu kādu līkumu.
Leģendas autore: Andra Gaigala
Velniņa pagrabiņš
Viņš bija mazs, apmulsis velniņš, kas laimes meklējumos klīda pa pasauli. Izceļojis daudzas zemes, viņš padzirdēja, ka Koknesē atrodama laime. Velniņš naski devās turp. Bet – kur lai Koknesē laimi meklē? Katrs zina, ka tā nav noplūcama kā puķe vai pasmeļama kā ūdens – laime nāk, kad to negaida. Vien šis velniņš bija ļoti nepacietīgs, viņš gribēja visu uzreiz. Lai laimi ātrāk atrastu, viņš izbrida Kokneses pļavas, izložņāja mežus, izpeldēja Daugavu, bet meklētā – kā nebija, tā nebija. Jau noguris, velniņš skatījās tālumā. Tonakt Kokneses parkā ik brīdi iemirdzējās maldugunis. Velniņš atcerējās vectētiņa teikto, ka laime ir vilinoši spoža un ātri skrēja pie uguntiņām, ķerdams te vienu, te otru, te trešo. Vien izskatījās, ka tās ar viņu tikai spēlējas, jo – līdzko kādu satvēra, tā uzreiz nodzisa. Rīta agrumā palika tikai viena uguntiņa. Velniņš to naski tvēra, bet arī tā izdzisa viņa acu priekšā. „Tā nevar būt, ja laimi nevaru noķert, to varu izrakt!” – pie sevis nodomājis, velniņš sāka rakt zemi tieši tajā vietā, kur bija apdzisusi pēdējā uguntiņa. Raka, raka, līdz izveidojās prāva bedre, tās dibenā viņš ieraudzīja sudraba riņķi, līdzko riņķi parāva, no zemes izcēla lielu, ar monētām pildītu lādi. „Tad, lūk, kāda ir mana laime!” – velniņš iesaucās, kļūdams velnišķīgi priecīgs. Izrakto bedri viņš pārveidoja par pagrabu, naudas lādi noliekot redzamā vietā. Kad pagrabiņā ienāk cilvēki, velniņš noslēpjas. Viņam patīk lietas, kas atgādina spožas monētas, tāpēc bieži vien viņš iekāro pa kādai spīdīgai pogai vai konfektei. Kad reiz rakstnieks Rūdolfs Blaumanis ieklīda pagrabiņā, velniņš viņam ausī iečukstēja savus bērnības piedzīvojumus. Tagad velniņš sargā ne tikai savu naudas lādi, bet arī visu Koknesi, jo tā ir viņa laimīgā vieta.
Leģendas autore: Andra Gaigala
Mūžības ozoli
Tas notika sen – tajā laikā, kad Kokneses vietā pletās plaši meži un pļavas. Šeit uz dzīvi apmetās četri brāļi. Viņiem iepatikās straujā Daugava un noslēpumainā Pērse. Netālu no vietas, kur Pērse ieplūst Daugavā, brāļi uzcēla savas mājiņas. Tās bija četras zemas koka būdiņas ar maziem lodziņiem un tikpat maziem skurstenīšiem. Pie katras būdiņas brāļi iestādīja ozolu. Gāja laiks, mainījās apkārtne. Koknesē saradās arvien vairāk ļaužu. Brāļu celto būdiņu sen vairs nebija, to vietā slējās jauni nami, tikai ozoli turpināja zaļot. Izskatījās, ka laikam pār tiem nav varas. Taču reiz pienāca diena, kad arī ozoli zaudēja savas kuplās lapotnes – no varenajiem augumiem palika tikai staltie stumbri. Kad ozoliem šķita, viss beidzies, laiks piederēt mūžībai, tos ieraudzīja tēlnieks. Viņš zināja, ko darīt. Lai dotu otru mūžu, no ozoliem izveidoja skulptūru. Trīs stalti ozoli atkal lepni slejas debesīs, vien ceturtais, pats mazākais, modri sargā viņu mieru. Kamēr Koknesē ir ozoli, tā būs stipra un varena. Pie tavas mājas aug ozols?
Leģendas autore: Andra Gaigala
Nakts mūzika
Kad Blaumanis Kokneses muižā noskatīja prototipus Edgara un Kristīnes tēliem, viņš nezināja, ka pēc daudziem gadiem notiks kas savāds. Pusnaktī, kad migla pārņem tuvāku un tālāku apkārtni, ikviens var redzēt, kā divi silueti – sievietes un vīrieša, no Kokneses muižas dodas uz mūzikas skolu. Viņi nesteidzas, viegli slīdēdami pāris centimetrus virs zemes, tie virzās uz priekšu. Viņu apģērbs ir no cita gadsimta. Abi atgādina vientuļas ēnas, kas, nonākušas pie skolas, izslīd caur parādes durvīm. Drīz nakts klusumu pārtrauc klavieru skaņas. Mēness gaismā redzams, ka lielajā zālē iezibsnī blāva uguns. Tur Edgars dejo ar Kristīni. Līdzko parādās pirmie saules stari, viņi, tikpat klusu, kā nākuši, izslīd pa durvīm, lai dotos atpakaļ uz muižu. Dienā viss ir mierīgi, par nakts gaitām nekas neliecina, vien dažreiz palicis neaizvērts klavieru vāks vai kāds priekšmets nav nolikts ierastajā vietā. Kur viņi mīt, īsti nezina neviens. Muižā par abu klātbūtni vēsta neizskaidrojami trokšņi un tā dīvainā sajūta, ka tuvumā ir vēl kāds. Vien tos drosmīgos, kuri abus redz kopā un neizbīstas, tuvā nākotnē gaida veiksme.
Leģendas autore: Andra Gaigala
