Koknesē dzimuši, mācījušies un strādājuši daudzi ievērojami zinātnieki, mākslinieki, gleznotāji, tautsaimnieki, pedagogi, sportisti, u.c., profesiju pārstāvji, kas īsāku vai garāku savas dzīves posmu pavadījuši Koknesē.
Vetseke (Vesceke, Vjačko; 12.gs.–1224), Kokneses, vēlāk Tērbatas valdnieks. 1205. gadā noslēdz mieru ar bīskapu Albertu. 1208. gadā nodedzina Kokneses pili un aiziet uz Krievzemi.
Bīskaps Alberts – 1209. gadā pavēl uzcelt Koknesē stipru mūra pili. Kopš 13. gs. sākuma Alberts vadīja vācu feodāļu un katoļu baznīcas ekspansiju Baltijā.
Rūdolfs no Jērihovas - Kokneses pils pārvaldītājs 1209.–1211. gadā. Cēlies no bagātas ministeriālu dzimtas Magdeburgas arhibīskapijā. Piedalās krustnešu uzbrukumā Jersikai.
Modēnas Bīskaps Vilhelms, pāvesta legāts Līvzemē (1225–1226) – Pāvesta Hronija III sūtītais legāts, centās mazināt vardarbību Baltijas zemēs. 1225. gada septembrī viņš ierodas Koknesē. „Sniedza Svētās mācības aicinājumus kā vāciešiem, tā krieviem, letiem un sēļiem, kas tur dzīvoja. Aicināja mācīt Kristus ticību, ieviest kristiešu paražas, izskaust pagānu ritus.”
Tīzenhauzeni – Koknesē Tīzenhauzeni saimniekoja no 1269. līdz 1395. gadam.
Stefans Batorijs – piešķīra Kokneses pilsoņiem privilēģijas – deva zemi ārpus pilsētas mūriem, atļāva turēt kuģus. Karaļa 1597. gadā dotā privilēģija ļāva pilsētniekiem turēt savas laivas un pārcelšanās ierīces, veicināja katoļticības atjaunošanu kā līdzekli novadu piesaistīt Polijai–Lietuvai.
Sēdermanlandes hercogs Kārlis 1600.g. (vēlāk Kārlis IX) septembrī izceļas malā Igaunijā un ieņem gandrīz visu Vidzemi. 1601. gada 23. martā Koknesi aplenc hercogs Kārlis. 12. maijā viņu sakauj poļi. 1605. gada 27.septembrī Salaspils kaujā poļi sakauj hercoga Kārļa karaspēku.
Zviedrijas ķēniņš Gustavs Ādolfs (1594–1632), – 1621.gada 27. augustā ieņem Koknesi. Zviedrijas karalis, izcils karavadonis. Reformēja Zviedrijas valsts pārvaldi, tiesu, atbalstīja pilsētu attīstību. Ārpolitikā Gustavs Ādolfs centās nodibināt Zviedrijas noteicošo lomu Baltijā, karos ar Poliju un Krieviju ieguva daļu Vidzemes un Rīgu. Gustavs Ādolfs bija arī kara mākslas reformators.
Cars Aleksejs Mihailovičs 1656. gada septembrī ieņem Koknesi.
Sakšu pulkvedis Boze 1701. gada 25. jūlijā pavēl uzspridzināt Kokneses pili un atkāpjas uz Kurzemi
Ernsts Gliks (1652–1705), Baltijas vācu mācītājs, literāts, Kokneses iecirkņa prāvests. Alūksnes draudzes skolā sagatavojis ap 25 latviešu skolotājus Kokneses iecirknim. Kopā ar palīgiem Ernsts Gliks sagatavojis Bībeles pirmo izdevumu latviešu valodā (1685–1691). Bībele nostiprināja literārās valodas normas, spēcīgi iespaidoja latviešu literatūras izveides procesu.
Jūlijs Feders (1838-1909) Uzskatāms par latviešu ainavu glezniecības iedibinātāju 19. gs. otrajā pusē. Spilgts krievu un vācu akadēmiskās, reālistiski romantizētās skolas pārstāvis, nosacīti reālistiskā impresionisma iestrāvojumi viņa darbos. Dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. 19. gs. 90.gados un 20. gs. sākumā J. Feders uzgleznoja lielu skaitu dabas studiju, kurās attēlotas Latvijas skaistākās vietas, galvenokārt Kokneses un Siguldas skati („Ceļš Līgatnē”, „Siguldas pils dīķis”, „Siguldas parkā”).
Aleksandrs Štrāls (1879- 1947) dzimis Daugavas plostnieka, ādmiņa ģimenē. Pirmās skolas gaitas kopā ar brāli Kārli Kokneses pareizticīgo draudzes skolā. Glezniecībā galvenokārt pievērsies ainavas un sadzīves žanra gleznojumiem reālistiskā impresionisma garā. Pētījis atmosfēras un gaismas efektu ietekmi glezniecībā. Liriskas, paskumju noskaņu piesātinātas dabas ainavas ar stafāžu. Plostnieki, baļķu vedēji, amatnieki savā ierastajā vidē, paskarbā, taču harmoniskā Latvijas vidienes daba ir galvenie daiļrades avoti.
Konrāds Ubāns (1893.-1981.), viens no izcilākajiem latviešu gleznotājiem. Tonālās glezniecības meistars. Gleznojis ainavas, portretus, aktus un klusās dabas. Gleznojis dabā konkrētas vietas, par būtiskāko atzinis tiešu, dzīvu, emocionālu dabas pārdzīvojumu. Iecienītākie ainavu motīvi – Rīgas nomales, Pārdaugava, Koknese, Pērse.
Rūdolfs Kārlis Leonīds Blaumanis (1836-1908), rakstnieks. Pirmās Blaumaņa publikācijas bija vācu valodā. 1885.–1887. gadā bijis Kokneses muižas rakstvedis un pārvaldnieka māceklis. Tieši Kokneses muižas ļaudis kļuva par rakstnieka darbu varoņu prototipiem novelē Purva bridējs un lugā Ugunī.
Juris Dauge (Georgs, 1835–1910), literāts un skolotājs. Dzimis krodzinieka ģimenē Kokneses Pasta muižas Kancleru krogā. Mācījies Jaunjelgavas elementārskolā, Kokneses un Ikšķiles draudzes skolās. Aktīvs kultūras un sabiedriskās dzīves rosinātājs. Viens no nozīmīgākajiem sacerējumiem – stāsts „Turaidas jumprava” (1857).
Jēkabs Karps (1865–1943), Latvijas Pareizticīgās baznīcas Jelgavas arhibīskaps. Nodarbojies ar izdevējdarbību – izdevis paša sastādīto Kalendāru pareizticīgajiem. Aktīvi iesaistījās Piektā gada revolūcijas notikumos, Divdesmitā gadsimta 30. gados Jēkabs Karps ir viens no Latvijas Pareizticīgo baznīcas vadītājiem, bieži tiekas ar K. Ulmani. 1942. gadā tiek iecelts par arhibīskapu.
Jānis Kroders (1860–1938), revolucionārās kustības dalībnieks, arī vairāku zemkopības, labdarības, kultūras biedrību dibināšanas iniciators. 1905. gada maijā kļūst par rakstvedi Kokneses pagastā. Šai laikā viņš jau aktīvi piedalās sociāldemokrātu rīkotajās sapulcēs un tautas mītiņos. Izcilās dotības, bezbailīgā uzstāšanās pret cara valdību un muižniekiem izvirzīja viņu par vienu no revolucionārās kustības vadītājiem Koknesē.
Pēteris Peņģerots (1888–1906), Piektā gada revolūcijas dalībnieks. Kokneses mācītājmuižas kalps. Iestājies tautas milicijā, piedalās cīņās ar cara karaspēku. Pēc soda ekspedīcijas ienākšanas kopā ar citiem revolucionāriem slēpjas Bebru pagasta „Jauneļos”. Pēc Kokneses mācītāja Hilnera ierosmes arestēts. Ieslodzījumā spīdzināts, 1906. gada februārī nošauts.
Jēkabs Pilsātnieks (1838–1879), dzejnieks. Dzimis muižas dzirnavu nomnieka ģimenē Taurenes pagastā. Beidzis Jāņa Cimzes skolotāju semināru Valkā (1859). Skolotājs Vecpiebalgas draudzes skolā, pēc viņa iniciatīvas dibināta Vecpiebalgas dziedāšanas un lasīšanas biedrība. Bijis tās priekšnieks, kora diriģents. Pirmais dzejolis – veltījums Garlībam Merķelim (publicēts laikrakstā „Baltijas Vēstnesis”, 1869). Populāro dziesmu „Vīra prāts” („Ozoli vēl Baltijā”) un „Svētku dziesma” tekstu autors. No 1878. gada dzīvoja Koknesē, vadīja Elizabetes skolu.
Brencis Preiss (1821–?), Jaunbebru „kartupeļu dumpja” dalībnieks. Aktīvākais Jaunbebru zemnieku nemieru vadonis. Piesaistījis dumpim arī Odzienas pagasta ļaudis.
Viļums Preiss (1791–?), Jaunbebru „kartupeļu dumpja” dalībnieks. Apsīšu māju saimnieks. Aģitēja sava pagasta ļaudis pāriet pareizticībā – tā bija savdabīga Vidzemes zemnieku protesta forma pret vācu muižniekiem.
Jēkabs Vickops (?–1842), Jaunbebru „kartupeļu dumpja” dalībnieks. Jurču māju saimnieks, viens no dumpja vadītājiem. Pēc tā apspiešanas notiesāts, soda izpilde – dzīšana caur „stroju”, kura laikā nomiris.
Rūdolfs Bangerskis (1878–1958), militārs darbinieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.. Viņa īpašumā bijušas Kokneses Bilstiņu dzirnavas. 1943.– 1945. gadā latviešu leģiona ģenerālinspektors.
Ernests Blese (1892–1964), valodnieks, tulkotājs. Kopš Latvijas Universitātes nodibināšanas docents, ģermāņu filoloģijas profesors. Dzīvojis Kokneses „Laimoņos”.
Minna Dišlere (dz. Vīksne, 1886–1976), rakstniece. Dzimusi Kokneses pagasta Ūzēnu saimnieka ģimenē. Viņas pirmā luga – drāma „Dēls” sarakstīta 1913. gadā. 20. gadu beigās – 30. gados – kritika atzinīgi vērtēja Dišleres lugas „Ozolnieka meita” (1929), „Iegātnis” (1930). Minna Dišlere sacerējusi arī komēdijas („Traks laiks”, 1932; „Studentes vasara”, 1931). Rakstnieci saista dzimtā puse – Dišleru ģimene iekārto vasaras mītni Koknesē, kurai dod vārdu „Sauleskalns”.
Jānis Endzelīns (1873–1961), valodnieks. Ar viņa iniciatīvu un līdzdalību LU tika noorganizēta Baltu filoloģijas nodaļa, nodibināta Filologu biedrība (1920), Endzelīna redakcijā iznāca „Filologu biedrības raksti” (1921–1940), izveidota Latviešu valodas krātuve (1935). Endzelīna pirmie darbi bija dzejas tulkojumi no grieķu un latīņu valodām. Pasaules zinātnieku atzinību Endzelīns guvis kā vēsturiski salīdzināmās valodniecības speciālists. Endzelīns pievērsies vietvārdu vākšanai un izpētei, kopā ar A. Ābeli, J. Kauliņu, P. Šmitu u. c. izdod darbu „Latvijas vietu vārdi” (1–2, 1922–1925), vēlāk izdevums turpināts, sagatavojot plašo pētījumu „Latvijas PSR vietvārdi” (1956–1961). Nozīmīgs ir Endzelīna ieguldījums latviešu literārās valodas kopšanā. Endzelīns publicējis ap 350 darbu, to vidū 15 grāmatu. Jānis Endzelīns dzīvojis Bilstiņu „Nākās”.
Jānis Peņģerots (arī Jānis Peņģerots-Svešais, 1863–1932) – dārzkopis, literāts. Dzimis Kokneses muižā, mācījies muižas skolā (1872–1877), tad pareizticīgo draudzes skolā. Daudz rakstījis par dārzkopību. Publicējis grāmatas „Lauksaimnieka augļu un ogu dārzs” (1922), „Dārzāju sēklu audzēšana” (1923). Jāņa Peņģerota dēls – Visvaldis Peņģerots – mākslas zinātnieks, sieva – Made Svile-Peņģerote – ir viena no Kristīnes prototipiem Rūdolfa Blaumaņa novelē „Purva bridējs”.
Pērsietis (īstā vārdā Kārlis Zemītis) (1862. - 1901.) Pabeidzis Iršu pagasta skolu, Pērsietis 1878.—79. mācās Vietalvas draudzes skolā, jau tai laikā sūtīdams literāriskos mēģinājumus „Baltijas Vēstnesim” un „Balsij”. Pērsieša raksti iespiesti vairāk „Austrumā” un T. Zeiferta vadītā „Jaunā Ražā”. Fabulas (ar Mēlgaļa parakstu) 1899. iznāca krājumā ar virsrakstu „Paziņas”. Nesaistītā valodā viņš rakstījis stāstus un skices, saistītā — dzejoļus un fabulas, kas kļuvušas ļoti pazīstamas. Pērsietis ir īsts reālists un sadzīves tēlotājs.
Voldemārs Jākobsons (1899-1974) - Latvijas Mākslas akadēmijas absolvents, Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, tēlnieks, skolotājs, boksa čempions un Eiropas apceļotājs. Mākslinieks atstājis vairāk nekā 50 skulptūru, pāri par 100 zīmējumu, grafiku, dekorāciju metu. Kā materiāls Jākobsonam vistuvākais bija laukakmens. Daži no granīta kaltajiem darbiem: „Kukažiņa”, „Saimniece”, „Daktere Egle”, „Lācis”, „Pelēkā diena”, „Marta”. Viņam pazīstamas arī bronzas īpašības – skulptūra „Slāpes”, cements kā tēlniecības materiāls – „Tautu Meita”, „Rāpulis”, čuguna smagnējība – „Fauns”, darbs skatāms Kokneses pils parkā. Bebru pagasta “Galdiņos” iekārtots Voldemāra Jākobsona muzejs.
