Koknese - vieta, kur jūs gaida visskaistākais un latviskākais dzimtās zemes mīlestības ceļojums!
Koknese nezinātājiem varētu šķist vien mazs punktiņš Latvijas kartē, pat ne pilsēta, vien ciems, un tomēr zem šī it kā necilā punktiņa paslēpusies vesela pasaule - apburoša, nedaudz noslēpumaina un pavisam noteikti atklāšanas vērta. Nav daudz vietu Latvijā un pat ārpus Latvijas, kur tik brīnišķīgā veidā saplūst divas upes, radot romantisku fonu vairākus gadu simtus pieredzējušajām Kokneses pilsdrupām. Šeit Daugavas plašums ļauj vējam, domām un skatienam aizklejot līdzi aizejošajai dienai, ko redz tie laimīgie, kuri skaistā vasaras pievakarē atvelk elpu Daugavas akmeņainajos krastos vai izstaigā ainavisko dabas taku, kas ved cauri kokos slīgstošajam parkam, garām Pērses upei, pilsdrupu varenajiem mūriem, mājīgajai luterāņu baznīcai pa upes daudzveidīgo krastu līdz pat Likteņdārzam.
Ūdeņiem blakus esošais Kokneses parks nav tikai koku ieskautu vijīgu taciņu tīkls. Skatu baudītājiem un vientulīgiem grāmatu lasītājiem Katrīnas tējas namiņš šķitīs kā pēc pasūtījuma radīta vieta, savukārt vēsture šeit ir vien pieskāriena attālumā, ieslēpusies idilliski izvietotajos riņķu krustos, zviedru laika lielgabalos, pilsdrupu mūru gleznainajos atspīdumos Daugavas dzelmē. Pērses upes krastā var sastapt akmenī iekalto Pērses meiteni (igauņiem noteikti par to būtu lieli prieki), tālu nemeklējot parkā mīt arī citur tik reti sastopama maģiska radība kā fauns, pat šķietami dzīvs, jo ar pēkšņu ūdens šalti var izbiedēt kādu domās iegrimušu garāmgājēju. Kas neskrien pa pasauli rūpju mākts un materiālās dzīves nogurdināts, ieraudzīs, ka koki šeit pārtapuši mītiskās laivās, noslēpumainās pilīs, visu redzošās pūcēs un pat leģendārajā Samā. Ziedu taureņi, milzīgi puķu grozi, tillā ievītas simpātiskas arkas koknesiešiem ir ikdiena, tūristiem – fotogēniskas skatu vietas, kas piešķir vietai īpašu noskaņu. Un ja atminamies, ka Koknese nes Lāčplēša drauga – spēcīgā un labsirdīgā Kokneša vārdu, tad parkā klejojot var uziet simbolisku lineālu, kas parāda, cik garš augums varētu būt bijis abiem Pumpura eposa dižvīriem.
Vasaras rēnajos un siltajos vakaros nav jābrauc tālu, lai baudītu kultūru dabas vidū. Burvīgu muzikālu piedzīvojumu iespējams gūt koncertos pilsdrupās, kur mūzikas skaņas tik harmoniski savijas ar dabas klātbūtni uz divu upju, mežu un pelēko pilsdrupu fona. Un kļūst tik labi, ka nav vēlmes būt kur citur!
Pavisam aizraujoši ir iztēloties, kādu ainavu slēpj tagadējā Daugavas dzelme, ko skatīt lemts vien dziļumu iemītniekiem, tostarp milzīga izmēra samiem, kurus dažs labs makšķernieks pamanās izvilkt sev par pārsteigumu un izbailēm. Taču īstenībā Kokneses novada ļaudis nebaidās no samiem, jo katru gadu vienīgie Latvijā, un visai iespējams arī vienīgie pasaulē, rīko Sama modināšanas svētkus, kur drīkst gan zobenu cilāt, gan šaut ar loku, uzspēlēt neredzētas koka spēles, tirgoties un andelēties, noķert retro noskaņas Mazajā tvīda braucienā, ar mūziku un jautrību pamodināt Samu, baudīt dzīvi un dabu uz nebēdu un pilniem malkiem. Jā, koknesieši nudien prot radīt svētkus. Sev un citiem par prieku.
Un ja turpina par īpašām lietām, tad abi pagasti, kas nes dzīvu radību vārdus, arī ir uzmanības vērti – Iršu pagastā valda citur reti sastopama sirsnības un viesmīlības aura, kas ieskauj senlaicīgo Iršu muižas magazīnu un savvaļas briežu dārzu „Zemitāni” , savukārt Bebru pagastā cieņā ir bišu dravas, senatnīgā Vecbebru muižas kungu māja, dabas vērtības un aktīva darbošanās. Un gar Vecbebru tehnikumu ejošais baltais lauku ceļš ir viens no ainaviskākajiem Latvijā, skatam paverot lauku āres un plašumus, romantiskas govju ganības, īstus mežus un lauku sētas. Mierpilns klusums. Skaistums bez vārdiem.
Bieži vien neizzināmie dzīves ceļi mūs aizved uz tādām vietām, kur mēs pat neesam domājuši vai plānojuši nokļūt, dzīvot un darboties. Bet varbūt to kāds jau ir izplānojis mūsu vietā un mums atliek vien klusībā pie sevis nodomāt, ka īstenībā viss notiek tā, kā tam jānotiek - īstajā laikā un vietā.
Māra Bitāne
