Un, kur tu ej, tev ceļš ir gaismas klāts! Pirmo reizi Ziemassvētku gaidīšanas laikā senās parka takas jūs aizvedīs neparastā gaismas piedzīvojumā - divus vakarus, dodoties ziemas noskaņu pastaigās, Kokneses parkā aicinām baudīt Ziemassvētku sajūtas, izdzīvot noskaņu stāstus un ļauties gaismas vizējumam. Kokneses novada dome sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžu, sveicot Kokneses novada iedzīvotājus un viesus Ziemas saulgriežos, ir realizējusi kopīgu projektu – “Virmo gaisma Koknesē”.
Dosimies pastaigās atbildīgi, nedrūzmējoties un ievērojot distanci no citiem klātesošajiem, kā arī aicinām lietot mutes un deguna aizsegus. Lūgums padomāt par laikapstākļiem piemērotu apģērbu un apaviem (parka takas vietām ir dubļainas un slidenas).
Kokneses parka teritorijā būs izgaismoti un jaunā veidolā iemirdzēsies septiņi apskates objekti – Pērses ūdenskrituma atveids, Kokneses Jaunās pils drupas, Jāņa vārti, Tējas namiņš, Kokneses viduslaiku pilsdrupas un koku aleja uz Kokneses estrādi (virzienā no estrādes uz Jaunās pils drupām) un Kokneses luterāņu baznīca.
Katram izgaismotajam objektam ir radīts savs stāsts un performance.
- Pie Pērses ūdenskrituma atveida sajutīsiet “Ūdens dvēseles starojumu”.
“Zudis, taču neaizmirsts, tas pārdzimis jaunā iemiesojumā un ar pavisam jaunu garu, turpina skaitīt laika ritējumu. Krāšņums, kas zudis no pasaules redzesloka ir vairs tikai atmiņas un ilgas pēc nokavētā, pēc tā, kas varēja būt, bet nepaspēja. Pērses ūdenskrituma nostaļģija nav iesaldējama. Tā brīvi izpaužas kā sasildošs sapnis un katrā dvēselē uzjundī citu redzējumu, citu pasakainu ainavu. Ūdeņiem triecoties ūdeņos, putām kuļot burbuļus, tas, mirdzēdams gaismu ienesis neskaitāmu dvēseļu viļņos.”
Performance:
Virs ūdenskrituma atveida iekārtas rotējošas spoguļbumbas, kuras, no dīķa pretējā krasta apspīd un atdzīvina starmeši. Vizuālo noformējumu papildina tematiski audio celiņi, kuru galvenais mērķis - atdzīvināt ūdenskrituma ekspresīvo, dzirkstošo dabu, piepildot gaisu un parka apkārtni ar virmojošu rotu. Performance rada sapņainu pagātnes atblāzmu ar mirguļojošu dzirksti, rada mirkli notverošu brīnuma sajūtu ar mirdzošām gaismām paplašinot ūdenskrituma skaistumu.
2. Jaunās Pils drupas virmos “Maldugunīs”.
Mēs katrs meklējam savu ceļu un brīžiem nomaldamies zaros iepītās domās. Meklējam gaismu, kas vestu pie sapņiem, aiz sevis atstājot pagātnes drupas. Mēs maldamies izvēļu pilnā pasaulē, kurā sekojam maldugunīm, vēlamies neskaitāmas lietas, meklējam vietas un sevi tajā. Tā ir kā deja ar gadalaikiem.
Performance:
Gar jaunās pils drupām dažādu krāsu gaismas starmeši, kā maldugunis, veido ziemas pasaku par sniega brīnumaino virmošanu. Drupās klajus izlikti gaismu aparāti, kas paspilgtina stāsta sajūtu un noskaņu. Performance klusumā aicina cilvēkus aizdomāties par savu iekšējo pasauli, par to, cik pasaule ap mums, patiesībā, trausla un mainīga. Izgaismotās jaunās pils drupas atklājas neredzētā veidolā, ļaujot domām un skatienam maldīties ainās, kuras dienas gaisma neatklāj.
3. Jāņa vārtiem dots nosaukums “Neziņas vilinājums”.
“Mīlestības alku, ziņkāres noslēpumainības un pagātnes mīklainības vilinājumam ir grūti pretoties. Vai kāds maz zina kāpēc? Kas tas ir, kas mistiku, tik vienkāršu neziņas izpausmi, padara par vilinājuma varu, kurai cilvēks reti spējīgs pretoties? Varbūt atbilde nebūt nav sarežģīta, un glūn turpat aiz siluetiem un ēnām liesmu starpās, kurās mājo pats mistikas vilinājums? Varbūt tās vilinājums ir tikai ilūzija. Taču laikam ejot, izmainoties kā pasaulei, tā arī mums pašiem, vilinājums paliek. Mūs aizvien vilina pagātnes neskaidrajās atblāzmās apslēptās atbildes un iespēja paša sirdī piedzīvot mīlestības siltumu. Tas aizvien vilina kā ēnas, kas virmo no liesmām.”
Performance:
Uz takas, kas ved no Tējas namiņa - pie Jāņa vārtiem gaismu šovs pārtrūkst, atgriežoties pirmatnējās tonalitātēs, Jāņa vārtus izgaismo dzīvā uguns, LKK studentu Mārtiņa Jēkaba Roņa un Didža Bērziņa darinātās liesmu vāzēs. Lai iezīmētu Jāņa vārtu vēsturisko un sentimentālo nozīmi, kā arī dvēselisko dziļumu, tos atdzīvina dzīvas uguns siltums un gaismas virmošana.
4. “Tējas namiņā” gaidīs “Lausks” ar stāstu “Caur mani, caur laiku, pieturēt pasauli sastingušu”.
“Par to ir daudz runāts. Mēs pārraujamies, lai noturētos tagadnē, lai kaltu, slīpētu un īstenotu plānus, kuru vietā jau rītdien stāsies citi. Nemitīgi mūs notur baiļu ilūzijas. Bailes atpalikt un ļaut pasaulei aizskriet mums pa priekšu. Bet bailes pazūd, kad atceramies, ka paši esam pasaule, kad atceramies iepauzēt. Mēs elpojam, mēs radām, mēs saudzējam un iesaldējam visu atmiņās, kur pēcāk rodam dzirksteli pavasarim. Mēs labprāt iesaldētu pasaules straumi, apautu slidas un skrietu draiskā ātrumā. Ir vēlmē aizskriet kā bērnībā, bet, tad ieraugām, kas mēs esam - attopamies, kļūst skaidrs, ka pasaule nekur nav aizskrējusi. Tā joprojām ir tepat. Tā strāvo mūsu ķermeņos, mūsu atmiņās un paver skatam pagātnes atblāzmas un iemirdzas nākotnes vīzijas. Pagātne, nākotne, tagadne - tās ir vienotas caur mums, caur pasauli.”
Performance:
Modificēts 2019. gada LKA Latvijas Kultūras koledžas studentu veidotais “Staro Rīga” eksponāts “Tu Manī - Es Tevī” - spoguļcilvēks - kurš iemieso Lauska ledusvīra tēlu. Novietots uz lēni rotējošas platformas, tas tiek izcelts no visām pusēm ar dinamisku gaismu performanci, kā arī ambientu audiālo pavadījumu. Performance veido atmosfērisku piedzīvojumu, kura zemtekstā iestrādāta atklāsme par pasaules un laika plūsmas paradoksu - subjektīvo statiskumu.
5. Ozolu aleja šajos divos vakaros būs pārtapusi par “Lausku Aleju”.
Klaudz Lauska cirvītis un sniegs rēgojas sapņos vairāk kā pērno ziemu. Vai atceries pagājušo ziemu? Nē! Lausks bija nomaldījies, neatrada ceļu. Burvis Valters Karlsons uzbur maģisku ziemas piesaukšanas rituālu, padarot redzamas seno ozolu mītiskās dvēselītes, ietērpjot kokus ziemai raksturīgos, mēnesnīcas nokrāsas ietērpos ar ritmisku gaismas pulsācijas paņēmienu. Burvja mērķis ir piesaukt ziemu, lai neatkārtotos gads, kurā pēc rudens pavasaris nāk.
Performance:
Ozolu alejā, kas savieno Kokneses muižas jaunās pilsdrupas ar estrādi Daugavas krastā, katrs koks izgaismots zilā vai baltā gaismā, veidojot Lauska aleju. Lausks te spoguļojas. Ozolu varenie stumbri un stingusī zeme vizuļo un mirdz. Lausks zīmē leduspuķes, kurās atmirdz saules stari.
6. Kokneses pilsdrupās atdzīvojas “Senās pils stāsti”.
“Vietā, kur mijas Daugavas un Pērses skaistie krasti un spēkpilnie ūdeņi. Vietā, kur tūkstošiem ļaužu raduši iespējas un patvērumu. Vietā, kur pagātne stājās pretī nākotnei un uzvarēja. Tur, jau kopš viduslaikiem, kopš 13. gadsimta sākuma, spītīgi un lepni stāv senās Kokneses pils mūra sienas. Laikiem caurskalotas un leģendām apaugušas, tās aizvien turpina vilināt. Laiki ir nomainījušies, taču pils stāsts ir tikai nostiprinājies, un nu tas ir gatavs sevi atklāt gaismas staros un skaņu viļņos. Laiks plūdīs, bet šīs pils stāsti paliks un arvien turpinās vilināt.
Performance:
Tumsai iestājoties, Kokneses pilsdrupās uzmirdz audiovizuāla performance - gaismas starmešu un ambientas mūzikas toņos, senās pils stāsts papildināts ar dzejnieka Ivara Vācera vēsturiski poetizētu tekstu motīviem, kas balstīti Kokneses pilsdrupu un parka vēstures gājumā laikmetu griežos. Performance veido atmosfērisku piedzīvojumu, kura zemtekstā iestrādāta atklāsme par pasaules un laika plūsmas paradoksu - subjektīvo statiskumu.
7. Kokneses luterāņu baznīca aicinās ielūkoties “Tai’ pasaules gaismā”.
Šis īpašais gaismas stāsts ir veltījums mūžībā aizsauktajam mācītājam Valdim Baltrukam. To uzrakstījusi Līga Sudare: “Mācītājam Valdim Baltrukam, kurš Kokneses luterāņu draudzē kalpojis vairāk nekā 30 gadus, bija ļoti dīvains, bet sirsnīgs paradums - ja baznīcā ienāca kāds nokavējies dievkalpojuma apmeklētājs, ko mācītājs no kanceles augstumiem vienmēr uzreiz pamanīja, viņš pārtrauca savu sprediķi un ieteica, kur vislabāk būtu apsēsties. Un bija vienalga, vai tas notika Ziemassvētku vakarā, kad baznīca bija stāvgrūdām pilna, vai kādā vientulīgā svētdienā, kad vietas pavisam noteikti bija atliku likām. Šķiet, mācītājs Baltruks vienkārši citādi nevarēja - viņam bija vienalga, kā tas izskatās no malas vai kas tik svarīgs tobrīd sprediķī bija sakāms, jo viņam vienkārši vienmēr pirmajā vietā bija vēlme palīdzēt cilvēkiem atrast sev vietu šajā dažbrīd tik neērtajā pasaulē. Tāpēc viņš strādāja arī kā cietuma kapelāns, nenogurstoši organizēja visdažādākos labdarības pasākumus un vienmēr cīnījās par to, kam ticēja. Nu kancele ir tukša, mūsu mācītāja tur vairs nav, kur tagad ir viņa vieta? Iespējams, tikai pats Dievs zina, bet es esmu diezgan droša, ka daudziem, daudziem koknesiešiem mācītāja Valda Baltruka vieta vienmēr būs šeit - Koknesē (sirdī) un baznīcā (gaismā).”
Performance:
Luterāņu baznīcas fasādi izgaismojošais, permanentais apgaismojums ik dienu tumsai iestājoties ieslēdzas un atklāj senās ēkas noteikto veidolu. Tās tēls ir spēcīgs un gaišs Latvijas Likteņupes Daugavas krastā.
Paldies par brīnišķīgo svētku noskaņas radīšanu LKA Latvijas Kultūras koledžas studentiem Mārtiņam Jēkabam Ronim un Didzim Bērziņam, jo uzburtais gaismas sveiciens Kokneses parkā ir viņu kursa darbs tehniskajā producēšanā (skaņa, gaisma, menedžments) un viņu mentoriem: Ivaram Vāceram, Jānim Jansonam, Jūlijai Bondarenko!
Lai parkā gūtais gaismas baudījums nes mirdzošu svētku prieku ikvienā mājā!
Kokneses novada domes